Māris Čaklais
BIMBO
Veiklais zēns
pērtiķēns
Bimbo,
ierāpies eglītē,
bimbo.
Bimbo, Bimbo,
ko tu bimbo?
Jaunā gada eglītē!
Vai, pavisam neglīti...
"Āfrikā, Āfrikā -
turr
bija tā, bija tā
kā nekurr;
nu bet te -
eglītē -
brr...
Ne to čiekuru var ēst,
skuja dur, un nav kur sēst,
un par uzraudzēm te stingras,
stingas sveču meitenes.
Lāčiem labi -
tup zem egles, savas egles,
ķepu sūc,
bet i tie -
vien ieklausieties -
tup un rūc..."
Bimbo bimbo
ilgi, dikti,
kamēr pulkstens sit
divpadsmit:
bimm-bamm-bimm-bamm-bimm-bamm!
Un tā divpadsmit reizes.
NO KURIENES NĀCIS BIMBO
Tālajos džungļos, kur Bombijs mīt
gulēja Bimbo reiz šūpulī,
šūpulī, šūpulī, šūpulī,
Bimbo un Bombijs šūpulī,
liānā iekārtā šūpulī.
Bet reiz kādā pavasarī
putni ar kakliem gariem,
kam ceļš uz tālajiem ziemeļiem,
paņēma Bimbo līdz uz tiem,
uz tālajiem, tālajiem ziemeļiem.
Ardievu, zeme, kur biju mazs,
jūs, dzimtie džungļi un liānas!
Tai ziemeļu zemē pie Daugavas
man draugi dzīvo - kurmis Kuks,
viens kaķis, viens zaķis, kas neaizmuks,
ja suns vai vilks reiz virsū bruks.
...Bet tālajos džungļos Bombijs mīt,
un tur nu nekā nevar padarīt -
ka asaras vietā un nevietā krīt.
Ai, liānas, liānas, liānas,
ai, zeme, ai, zeme, kur biju mazs!
ZAĶA ATBILDE
Zaķelis pa vannu peld.
Zaķa ļipa vannā peld.
Tā jau ir - rudenī
labāk vannas ūdenī.
Zaķelis pa vannu peld.
Zaķa ļipa vannā peld,
kamēr prasa tam pa jokam:
"Zaķeli, ei, padod roku!
Ne jau ļipu, roku, roku!"
Bet -
ai, vai,
kur tad zaķelim ir rokas?
"Zaķi, zaķi, kur tev rokas!"
Zaķelim kut iekšās jau:
"Tur, kur tavas priekškājas!"
BIMBO DRAUGS ZAĶĪTIS
Zem eglītes mazs zaķītis
kā viena baile tup.
Vilks viņā kāri noskatās
un dejo hulahup.
Ei, zaķi, zaķi, zaķīti,
vilks jūtas uzvaroši,
bet tu uz viņu neskaties,
griez savu riņķi droši!
Tas vilkam ir kā skabarga
vai dadzis acī iekšā,
ja zaķi pieprot priecāties
vēl paša vilka priekšā.
Un tā i notiek - smilkstēdams
bēg vilks prom krizdams klupdams:
"Cik tālu esam tikuši -
griež zaķi hulahup!"
Zem kadiķa smilkst bailīgs vilks -
tāds sarāvies un mazs.
Viņš kluss un bijīgs noskatās,
kā zaķi priecājas.
BIMBO PILSĒTĀ
Bimbo vēro vaļā muti -
kādi milzu behemoti
drāžas pretī, kur vien iesi,
katrs smagā virvē piesiets.
Zaķis, kā jau iezemietis,
saprot, ka nav labi smieties,
tāpēc iečukst ausī kluss:
"Ne behemots, bet trolejbuss."
Bimbo raušas augšā kokā...
Zaķim netīk tādi joki;
tā, lai citi neredz, - slēpu
zaķis satver Bimbo ķepu.
Nu tie soļo roku rokā,
pāri galvām loku lokiem
uzzied mākoņi un koki.
"Paskatieties, paskatieties!"
sāk kāds ziņkārīgais klaigāt.
"Notiek nedzirdētas lietas -
mūsu zemē dienas laikā
mērkaķis pa ielu staigā!..."
Zaķis atbild: "Nu vai zinies...
Nomierinies, nomierinies -
suni pazīsti tu tiešām,
reizēm ceļu pārskrien kaķis,
bet vai gadījies tev bieži -
nāk pa ielu pretī zaķis!
Iegaumē un citreiz proties -
visi ļaudis izglītoti
tādās lielās pilsētās
ne par ko vairs nebrīnās."
SALDĒJUMS
Zaķim mēle ir jau stīva:
"R-rīt mēs sā-kam jau-nu dzīvi,
šodien padzīvosim brīvi;
slikti būtu, ja jūs liegtu
mums vēl porciju šo piekto."
Jauna dzīve otrā rītā
sākas, siltā segā tīta,
vienam - piens, otram - siens,
šprices - abiem dibeniem.
BIMBO "BĒRNU PASAULĒ"
Cik pasaule krāšņa!
Kā acis žilbst!
Skrien sarkans un dzeltens,
un zaļš, un zils!
Te uzpostas lelles
sveicinot kniksē,
te lāči ar lentēm,
te vilki ar biksēm.
Pūš lapsa tauri,
sit bungas sivēns -
ai, kas par mūziku!
Ai, kas par dzīvi!
Bet pēkšņi, bet pēkšņi -
kas tad tas! -
Bimbo brēkdams
prom aizmetas...
Aiz durvīm sāk elpot,
bet mēle vēl svilst:
"Tur bija... tur bija...
kro... krokodils."
Bet zaķītis saka:
"Mierīgu prātu -
tie krokodili
ir pieradināti."
DZIESMIŅA LELLEI ANNAI
Maizes šķēlē
vēl viens robiņš -
tup aiz mēles
vēl viens zobiņš.
Pai, pai, maizīte,
nāc nu šurp,
lellei Annai mutē
kāp dziedādama!
Lelle Anna ēdīs,
augs liela, liela,
ies tad pati,
dziedādama:
"Maizes šķēlē
vēl viens robiņš -
tup aiz mēles
vēl viens zobiņš."
KURMIS KUKS
Šuk, šuk, kurmīt,
spīdīgais, prātīgais,
šuk, šuk, kurmīt,
nāc parotaļāties!
Te tup lāčuks,
sen vairs neceļ tračus.
Visus rindā rindo
izbimbojies Bimbo.
"Zemīte nošūta
no rītiem līdz vakariem
lielceļiem, šosejām,
ceļiem un takām.
Bet zem zemītes
tādi paši plašumi.
Kas tur ceļu būvēs!
Jābūvē pašam!"
Aiziet kurmītis,
vārdā Kuks.
Aiziet kurmītis -
šuk,šuk, šuk.
PIE SAULES STARA
Nu redzi, nu redzi,
tu jau vari,
turies, lelle Anna,
pie saules stara.
Galds un krēsli
pretī panāk.
Rau, tajā gleznā
zirdziņš klanās.
Un logs, tas logs
cik tuvu pienāk!
Tik tuvu pienāk,
ka - blaukt!...
Celies, lelle Anna,
tu jau to vari,
un turies, turies
pie saules stara.
SAULĪTE AR ZOBIEM
Sunim zobi, kaķim zobi,
saulīte ar zobiem.
Saulīte ar zobiem,
bet ne rej, ne ņaud.
Saltie sniegi nokusīs,
saulei zobi izkritīs.
Sunim zobi, kaķim zobi,
saulītei - tu-tū.
Suns tos zobus meklēt skries,
ries un ries, un ries, un ries.
Kaķis ņaudēs savu: "Ņau -
it nekur te zobu nav."
Saule klusa pasmaidīs,
suņus, kaķus apsildīs.
MAZGĀŠANĀS
Pliču plaču rociņas -
ūdentiņš uz leju,
pliču plaču kājiņas -
lelle uz augšu.
Zivtiņa - upē,
zvirbulis - peļķē,
lelle Anna - vannā
mazgājas.
Lācis un lapsa,
mērkaķēns Bimbo,
vilciņš bez astes
skaudīgi skatās:
zivtiņa upē,
zvirbulis peļķē,
lelle Anna - vannā
mazgājas.
Pliču plaču rociņas -
ūdentiņš uz leju,
pliču plaču kājiņas -
lelle uz augšu.
LŪGUMS TANTEI AIJAI
Zvēri kāpj no Jūsu bildēm
kā no lidmašīnām laukā -
kurmis siltā saulē sildās,
pelēns laivā - kurpē braukā.
Uzzied baltas margrietiņas,
piezied pilna visa pļava.
Zaķu meitenītes viņas
sprauž kā klipšus ausīs savās.
Iemāciet mums, tante Aija,
rīkoties ar otu, spalvu,
lai var zaķis, cik tik vajag,
uzzīmēt sev kāpostgalvas.
Un lai reizēm varu es
uzzīmēt sev konfektes.
KONFEKTES
Konfektēm spicas ausis -
viņas vēderus klausās,
kurš ir kārtīgi ēdis,
kurš sēdējis tikai un blēdījies.
Tiem, kuri ēduši braši,
izkāpj no papīriem pašas.
Kuriem vēderi tukši paliek,
aizbēg gar degungaliem.
Ara paliek tik ausis,
kuras vēderus klausās.
NENOTVERAMAIS DILLĪ DALLĪ
Vai man dieniņ, kas to spējis:
ūdeni uz galda lējis
(nē, ne ūdeni, bet tēju),
kas to sienu noķellējis,
zīmju zīmēm apzīmējis!
Bimbo, vai tu neredzēji?
Zinu - nav jau labi sūdzēt,
tomēr pasaki man, lūdzu...
Kā no pazemes, no alas
pusizmircis, pusnosalis
Bimbo ņurd: "Tas Dillī Dallī..."
Ka tu teici! Runā tālāk -
kas ar kaltu sienu kala!
Grāmatām kas plēsa stūrus,
zemē rāva abaiūrus!
Kas tas bija galu galā!
Pīkstiens sīks: "Tas... Dillī Dallī..."
Kas tad ir tas Dillī Dallī?
Vai viņš francūzis vai spānis?
Varbūt zvērs ar raibiem sāniem,
brašiem ragiem, asiem nagiem?
Noziegumiem smagu smagiem...
Brīžam zilas, brīžam rozā
Bimbo bikli acis groza:
"Kā lai saka - Dillī Dallī -
tas ir... tas ir... Dillī Dallī."
No tās dienas nav nevienas
tīras grāmatas un sienas.
Pārvērš istabu par stalli
nenotverams Dillī Dallī.
Un, ja kāds ir nenotverams,
tad ir arī nenoperams.
Dillī Dallī izbēgt cer.
Mums tas Dallī jānoķer.
Jānoķer un jānoper.
Varbūt tad viņš kaut kam der...
KAĶUZEME
Kur piesaulē žogs,
ar asti aplītī
gul kaķēns kā joks,
par Kaķuzemi sapņo.
Tur peles aiz astēm
pie kokiem aug.
Tur kaķis kaķim
ir brālis un draugs.
Ierāvies stūrītī,
rāms un mazs,
suns tup būrī
aiz atslēgas.
Aug cīsiņi - apiņi,
snieg krējumsniegs.
Ai, kaķa sapņi!
Ai, kaķa miegs!
Kur piesaulē žogs,
ar asti aplītī
guļ kaķēns kā joks,
par Kaķuzemi sapņo.
Tas viss ir tik jauki,
ka nevar būt.
Bet tas ir tik jauki...
Un nesajūt
kaķēns, ka asti
tam peles sūkā
un smīnīgi prasti
suns viņā lūkojas.
Bēgdams no trača,
spriež kaķēns: "Kā tā?
Būra atslēgas taču
man kabatā."
SUNS PIE JŪRAS
Jūrmalas smilšu klajumā,
vējš kur smiltis sajauc,
jūrmalas smilšu klajā
šunelis kaijas vajā.
Līdzko nu būtu tuvu,
līdz nu būtu ko kost,
kaijas izpleš spārnus,
paceļas augstumos.
Nekaunībai nav gala -
viņas iet tā vēl tālāk:
ūdenī nosēdušās,
tup tā kā mušas.
Parējis brīdi uz viļņiem,
šunelis saka viņām:
"Domājat, man jūs vajag?
Vai tad man bēdāties tāpēc?
Tādu nieku dēļ suns
neies jau kājas slapēt."
PAMESTAIS VILCIŅŠ
Vilciņš rūca: "Arru, arru ..."
Katru jaunu pavasari, -
Ziema gara, ko lai dara,
toties atkal pavasarī:
"Arru, arru, arru, arru..."
Priecīgs nu pēc ziemas garas,
pavasaris pats rūc: "Arru...
arru, arru... arru, arru..."
Nu vilciņš, sarūsējis
žogmalē,
saka pavasarim: "Nē!"
EŽU ALFABĒTS
Re, kāda liela eziene -
bet alfabētu nezina!
Vai pie jums, eziene,
ne saskaita, ne reizina?
Ežu mamma saka: "Pukšu,
ko jūs, pukšu, melšat tukšu?
Ežiem ir ļoti vecs,
ļoti rets alfabēts.
Apšu - A -
bekai - B -
C burtiņš cepurē.
Dodiet - D -
ezim - E -
F - fui, tādu sēni nē!"
Kamēr ežu mamma skaita,
brīnās teļš un brīnās aita,
zāle aug, šie zemes mati,
paši eži aug, un skaties -
savā nodabā jau kluss
rudens krāso ābolus.
Kastaņi no kokiem lec,
iet uz beigām alfabēts.
Ai, cik raita tāda gaita!
Ežu mamma skaita, skaita:
"Steidzos Es,
steidzies Tu,
jāpagūst vēl šis un tas.
U, u, ū! U, u, ū!
Vējš,
un Ziema.
Žagatas."
Ziema upēs ledu audzē.
Eži snauž zem lapu kaudzēm
un zem lapām un zem sniega
alfabētu mācās miegā -
ežiem ir loti rets
ežu specalfabēts.
DZIESMIŅA PAR PELI UN KARTUPELI
Tas visiem zināms - pele
ir viltniece un mele,
bet nepazina peli
vēl kastē kartupelis.
Teic pele: "Zirgs ēd auzu,
bet es, es tevi grauzu,
bet tu, tu arī pele,
tik saucies kartupele.
Mums abiem mājas kastē
un abiem labas astes,
kaut tev šo sauc par asnu,
bet ievēros to kas nu!"
Tīk kartupelim glaimi;
kaut pusapgrauzts, bet laimīgs
viņš skatās pelē mīlīgs,
kā burkānu tā vīlē
un šķībī tik un šķērē,
un sadraudzību zvērē.
Kad apniks burkāns pelei,
sāks grauzt tā kartupeli
un teiks bez kādām bažām:
"Cik vitamīni dažādi!"
ZAĶIM VAJADZĪGS VĀRDS
Zaķim vajadzīgs vārds.
Vai tad tā saukt drīkst: "Hei, zaķi!"
Nevar no citiem atšķirt...
Zaķim ir vajadzīgs vārds.
Jāatrod kalendārs -
zaķu kalendārs pēdējais.
Jāatrod. Zaķiem jau neder
cilvēku kalendārs.
Garausis, Baltļipis, Greizacis -
vārdi par citu cits skaistāki...
Kur saule kāpostos laistās,
tup Garausis, Baltļipis, Greizacis.
Vajadzīgs kalendārs...
Dzeni ar vēderu samtaino,
uzklauvē savu tamtamu!
Vajadzīgs kalendārs.
PELĒNS STIEPJ SĒNI
Pelēns
stiepj
sēni.
Lēni, uzcītīgi
pelēns stiepj sēni.
Satiek ceļā
Dzeni Teni.
Drusku prātīgs,
drusku plātīgs
Dzenis Tenis jautā:
"Pelēn, kur tu liksi sēni?"
"Kur es likšu sēni?"
pelēns pārjautā. "Es to sēni..."
Vāverēni,
jautrie zēni,
piebalso:
"Kur tu liksi
sēni to?
Sēni to,
sēni to,
kur tu liksi
sēni to?..."
"Es to sēni..." -
sen, sensenis
pelēns zināja
jau to.
Pelēns zināja, bet nu
nezin vairs neko.
Nezin pelēns, nezin to,
ko viņš iesāks
ar to sēni.
Jautrie zēni
vāverēni,
sēni graužot, saka tā:
"Ja reiz dari,
ko nu dari,
tad tu gari
nedomā."
ZVĒRUDĀRZĀ FEBRUĀRĪ
Kur paliek tas sniegs
no kamieļu kupriem!
Tas martā kūst
un veido upi.
Tur dzīvo zivis,
un nav kas tās ķer.
Un tik, cik gribas,
kamieļi dzer.
Tur - kuģi un jahtas,
puikas pie stūres...
Tad kāpēc tas marts
vēl lūr aiz stūra?
Bet tagad, ziemā,
bet februārī -
ar kamieļu kupriem
ko lai mēs darām?
Varbūt patiešām,
ja atļaus viņi,
brauksim ar slēpēm,
ar ragaviņām?
BIMBO VĒSTULE BOMBIJAM
Kā tev klājas! Man iet labi.
šodien mēs ar zaķi abi...
Saltu lietu sūta rudens,
lipina vējš lapas rūtīs,
atkal kaklus staipa putni.
Viņiem līdz šo vēsti sūtu.
Esmu šo to ieraudzījis,
garlaicīgi vēl nav bijis.
Brīnumi te nav vien zili -
veikalos tup krokodili
un - pie kā nemaz nav pierasts -
tup un skatās vienā mierā.
Zini, te aug citas sēnes.
Katrā zemē - savas blēņas.
Protams, ir vēl blēņas tās -
visiem bērniem vienādās.
Draugi man te labu labie.
Kad ar zaķīti mēs abi
ejam, visi noskatās.
Viņš ir drošsirdīgs, kaut mazs.
Ar ko salīdzināt var!
Zaķis - latvju leopards.
Te ir arī kurmis Kuks -
ļoti darbīgs, ļoti smuks;
es gan viņu redzu maz,
jo zem zemes dzīvo tas.
Ja skan jauka dziedāšana -
tā ir Anna, lelle Anna.
Drīz te balti sniegi snigšot,
tik, cik gribēšot, tik tikšot.
Sniegs - tas esot tāds kā vilna,
katra bedre pieaug pilna,
zeme apaug baltu spalvu...
Cepuri man uzmauks galvā.
Vispār te man patīk ļoti.
Tikai nav kur pašūpoties,
lustras, lampas, abažūri -
tie jau tikko griestos turas;
būtu te dažas liānas,
vairāk nemaz, vairāk nemaz...
Nu tad beigās - tu jau zini,
kurus vajag pasveicināt.
Satiec krokodilu Vili,
teic: ir citi krokodili,
kuri varbūt neprot lasīt,
tomēr arī nekož astēs.
Sadomājos, gribas bimbot...
Labi, beidzu.
Brālis Bimbo
BIMBO JĀMAINA VĀRDS
Cik tad ilgi tā var bimbot -
nogurst bimbodams.
Nezin, ko vairs tālāk iesākt
Bimbo bimbodams.
Tā reiz apņēmībā cietā
Bimbo saka: "Neesmu mazs!
No šī brīža, no šīs vietas
Bimbo vairs neraudās!
Neraudās, kad nolēks greizi,
neraudās, kad gultu klās!
Nedos konfekti uzreizi -
visvienalga, neraudās!"
Kas tik neticīgi pukst?
Lien no alas kurmis Kuks:
"Solījumam nav ne vainas.
Tikai vārds tev jāpārmaina."
BIMBO ATBILDE
"Ja mērkaķa vārds tev godīgi dots,
kā mērkaķis proti i dzīvot ar to.
Es nebimbot varu, to apsolos,
bet vārdu kā zeķi es nemetu nost."
Piebilst suns ar lielo galvu:
"Ir izņēmumi likumos.
Kāpēc jāmet nost ir spalva,
ja var nomest tikumu?"
APRĪĻA PILIENI
Aprīlim, aprīlim
pilieni nav kā līdz šim.
Kopā pilieni pa trim,
trim tirim, aprīlim.
Laikam labas, ka tik zilas
ir tās viņa pilnās piles?
Trīs pilienus iekšā cirtis,
slimais aizskrēja uz pirti.
Mazliet sniega, mazliet gaisa -
tā tos pilieniņus taisa.
Pirms vēl pumpurīšus raisa,
jāpiepilda zemesmaisi.
Pastrādāsim jūnijam-
pieneņpūku dūniņām.
Jūlijam un augustam,
rudenītim čaukstošam.
No tiem pilieniem, vai kas,
lieliem, maziem jāsmejas.
Kaut vai put vai duras ass,
aprīlī ir jāsmejas.
Nevis kā ir smiets līdz šim,
jāsmejas pa trim līdz trim.
Trimtirim, trimtirim.
Līdz nākamajam aprīlim.
SVEICIENI NO BUŠA
Ielidoja pa logu muša.
Iesīca ausī: Es nāku no Buša.
Padomājiet brītiņu rāms.
Ja jums kas sakāms vai nododams...
Redzat, cik zila jau debesu teltīte.
varbūt kādu rindiņu dzejā veltīsit?
Kādu pantiņu, ziņģīti, rīmīti...
Var tāpat uz auss, var arī ar zīmīti.
Kas ir viņš? - klusu es taujāju mušu.
Pa ziemu es laikam aizmirsis Bušu.
Teica muša: Neatzīsties, kuš.
Es arī nezinu, kas ir Bušs.
Sitienam pacēlu roku, bet stāju.
Jo zibens ātrumā padomāju:
kā lai zvērīgi slaktē nost mušu,
kas pavasarsveicienus atnes no Buša?
VĀRNU IELAS MEITEŅU DZIESMA
Kad atgriezīsies zēni,
no lauvu medībām,
taps rāmi ienaidnieki,
kā tava lauva rāms.
Mēs pārsiesim viņu brūces
un aizdzīsim visas tūces.
Ja vajadzēs, paslēpsim tos
katra savējos bērniņos.
Nē, tās nav debess tāles
ar zvaigznītēm pie tām.
Tas - lielais debess veikals
ar zvaigžņu bonbongām.
Mēs piebāzīsim jums mutes
un piebērsim pilnas tūtes.
Bet kopā ar labajām tām
drusku ņemiet no skābajām.
Kad atkal savās gaitās
tie prom, kā norunāts,
mums paliek - rokas spiediens
un aizmiglota acs.
Tas mūsu darbs - pārsiet brūces
un padzīt it visas tūces.
Tas mūsu darbs - paslēpt tos
katrai savējos bērniņos.
VĀRNU IELAS ZĒNU DZIESMA
Vai tev asins vietā tēja,
kas tev roku nogulēja,
kad tā kaimiņkuce Dingo
tikpat slikti lingu lingo?
Kas sakām savu Nē
mēs tautas sapulcē,
tas nav - varbūt,
varbūt, varbūt.
Mēs stāvam te
un sakām Nē.
Ko tu, kaijas vista, lielies -
esam mēs no Vārnu ielas.
To uz liestes neuzstīvēs,
kas no spožās putnu brīves.
Mēle, nevajag vai vajag,
pati rādās pogainajiem.
Rumpis liels, bet galva maza,
staigā uzpūties kā fazāns.
Krekli vējā, kāja basa.
Galvenais, būs cīņa asa.
Ko vēl stāvi, kas par desām,
vai mēs neesam vai esam?
Kad teiksim stingru Jā
mēs savā pagalmā,
tas nebūt tā -
kaut kad, kaut kā...
Šai pagalmā
mēs teiksim Jā.
Visiem likās - negaiss cēlās,
zibens padebesi šķēla.
Bet tur uzziedēja naktī
Tēva zobens zemē raktais.
SPOKU STĀSTI
Kur tad pusnaktī
tik pēkšņi vēji?
Kas tur skrēja?
Kas nodrebēja?
Kas par acīm
no sienas spīdēja?
Kas par ēnu
gar logu līda?
Un no koka
tik smagi nokāpa...
Lūza kāja...
Brakšķēja roka...
It kā pēkšņi
kāds būtu grūdis
ledusaukstā
aprīļa ūdenī.
Gandrīz būtu vai
jākliedz: Palīgā!
Tomēr gribas
zināt, kas tālāk.
Savā stiprajā pilī
es bēgu -
uzvelku segu
līdz degunam.
Bet ar vienu ausi
es klausos -
cik skaistas, cik skaistas
tomēr ir šausmas!
KODE KUMODĒ
Vispirms
viena kode
kumodē dēj.
Pēc tam - divas, trīs, četras, piecas
(cik tik mākam skaitīt) -
visas priecīgas -
kodes dej.
Lai dzīvo šallītes,
kur kodēm ballītes!
Tur, kur tēta biksēm ciskas, -
kožu disko, kožu disko!
Mammas blūzei abi sāni -
tie ir kožu restorāni.
It kā jau nebūtu
it nekas slikts.
Bet tētis top pikts.
Un arī mammai
sāk nepatikt.
*
Ko, māsiņ kode, tu tā viebies?
Kaut kas degunā kniebjas. Fu, riebjas!
Brālīt kodi, tu pavisam jau līks...
Ai, māsiņ, man kaut kas te nepatīk.
Gluži veltīgs ir kožu brīns -
viņām domāts (ak, kāds skaists nosaukums) -
naftalīns.
Gaiss lai iekšā
ienāk svaigs,
beidzies, beidzies
kožu laiks.
BITES REDZE
Bitei brilles nav, bet bitei
toties laba bites redze.
Bite biteniekam nedzeļ.
Bite otrai bitei nedzeļ.
GUMIJA
Man vienalga, ko es dzēšu,
es tik dzēšu, es tik plēšu.
Man vienalga - tinti, tušu,
zirgu, ziloni vai mušu.
Drosmīgs tu vai bailēs drebi -
tas, kas bija, tas vairs nebūs.
Galva, roka, kājas, drēbes -
nebūs, nebūs, nebūs, nebūs.
Gāgināt var - Pa-la-bo-sim! -
tikai naivām muļķa zosīm.
Kāpēc man kaut ko vēl zināt -
izdzēst, izdzēst, iznīcināt!...
- Vai tu neesi dumija? -
Nē, es esmu gumija -
vienam dzēšam, otram - plēšam,
kožam - trešam, griežam - svešam -
gumija.
KUR TIEKAS SLIEKAS
Sliekas
tiekas
tumsā.
Tumsa
viņas
gumza.
Tur ir šauri -
jālien cauri
zemes takām,
oļiem blakām.
Katra sakne,
katrs akmens -
jāaprubina,
jāapčubina.
Jāpaspēj
it viss ir laikā
Tāpēc esam
mēs tik slaikas...
Kas tad tur
pa krēslu mīcās?
Sliekas
tiekas
kafejnīcā.
Tagad viņas
tumsu
gumza.
- Te būs jūsu lāsīte
raspodiņu tasītē.
Tuvā pančkā - vardes trīs.
Kopā - jau tāds orķestrīts.
Viņas melodiju zina,
tāpēc tikai paskandina:
Viss ir laikā,
viss ir laikā,
mēs tik slaikas...
mēs tik slaikas...
PELĒKĀS PELĪTES SKAITĀMDZIESMIŅA
Sētas Minka
pinas pinkās.
Minka
slinks kā
stabs.
Mūsu mājā
palabs pagrabs.
Pagrabs
pagrabs
labs.
Bet ne skaņas -
esi manīgs,
mainīgs,
mānīgs...
Caps?!
Vaiīīī!
Cienījamais kaķi, tas tā nebija domāts,
jo domāts bija tā:
Mūsu Minka
valda stingri,
visu
zin, kā
būs.
Visiem kopā
palabs pagrabs.
Pagrabs
paglābs
mūs.
DIVI SUŅI
Kādas gan nav
uz pasaules
tikšanās!
Suns ar biksēm
reiz satika
suni bez biksēm.
Ilgi nebija
saredzējušies,
tas ir - rējušies.
Saitītē iesiets,
viens pie veikala sēdēja -
izšūtā vestītē,
pogām uz vēdera.
Bet otram bij spalva
pieputējusi.
Ar ko? Ar smilti,
ar ceļu un vēju.
Un viņam pie krūtīm
bij dadžu ordeņi...
- Ko gaidi?
- Ko gaidu?
Es gaidu torti.
Un tad es vedīšu
abas uz mājām -
torti un saimnieci.
Pēdējo - kājām.
Tur es piesiešu visus
pie televizora
Torti mēs ēdīsim
sēdus un korī.
Būs kājas klusas,
bet mutes būs skaļas.
Nupat, re, bij pilna
un atkal, rau, vaļā.
Nu tad uz redzi,
kad atkal tiksimies! -
Aizveda saimnieci
suns ar biksēm.
Un suns bez biksēm
skatījās: skaists...
Viņš gribēja: - Vau! -
bet iznāca: - Vai!
VĒLAIS LĀCIS
Sniega vairs nav,
jau zaļums svaigs.
Celies, celies,
lācīt, ir laiks!
Es tikai dzirdu:
Nāc un nāc.
Bet vai tad brokastu
galds ir klāts?
Celies, jo mežā
neko nevaram sākt.
Meža priekšniekam
vajagot nākt.
Tas labi, tas labi.
Ir labi tas.
Bet es nevaru piecelties
bez kafijas.
Nesanāk, nesanāk
it nekas
bez tasītes
rīta kafijas.
ATPŪTA CEĻĀ
Divas skudras
tumšām brillēm
atpūšas
zem zaļām dillēm.
Augšā zaros
trako vējš.
Tas ir skudru
mūža mežs.
Ceļš caur
sīpolbirzīm lokās,
pētersīļu
lapukokiem.
Garām grieztām
salātpļavām,
pāri
kartupeļu gravām.
Nelidojam,
neesam mušas,
skudras mēs,
mums jāatpūšas.
Ņem nu, māsiņ,
savu nastu
un es savu
smilgas mastu...
Re, kur, aiz tā
kalna - mājas.
Cik mēs labi
parunājām.
Divas skudras
tumšām brillēm:
Jā, tur gan -
zem zaļām dillēm...
NO KURIENES MIEGS
Velc, pelīte, saldu miegu...
Kur tad taisa miega prieku?
Kas tur strādā - liels vai mazs
tajās miega fabrikās?
Visupirms ir rūpes lielas,
kamēr gādā izejvielas.
Siena klēpis , pērnā sūna,
putnam izkritusi dūna.
Viena kārta vakarkrēslas,
tikai - lai nav pārāk vēsa.
Un, ja pārāk bieza klāsies,
miega dzira sabojāsies.
Nogurums vēl piecas žāvas,
ēna no tās lielās kļavas.
Kad viss samaisīts, klāt maisa
tūkstoš tonnu pļavu gaisa.
Un tad taisa. Miegu taisa.
Paklausīgi, kā tam lieka,
strādā kaķis dzirnavnieks.
Klusi, klusi tumši zaļas
dzirnavas bez stājas maļas.
Miegs jau spiežas klāt kā vate.
Bet vēl jāsavāra katlos.
Un, lai nesanāk tāds čaugans,
katli labi jāuzrauga.
Bet, ja pārāk mēģināsi,
tad tāpat kā šim tev klāsies:
pelēns krīt no kājām vājām -
viņš tā vairāk mēģinājis.
Miegs spiež plakstus,
miegs spiež muti.
Pele Māte teic: Vai jūti,
cik to miegu pelnīt grūti?
Un, kad mēness logā skatās,
tad ir miega virums gatavs.
Nu laiks salikt burciņās -
bērniņam un žurciņam,
suņiem, kaķiem... Tik ne Lūcei -
naidīgajai Peļu Pūcei.
VILKA ATBILDE
Atlec, atlec, stabulīt...
Vilkam - kauliņš,
man - tā ādiņ...
Nevajag man jūsu kaulus,
varat viņus sētā sēt.
Ļaujiet drusku pagulēt.
Vilks ir noguris.
Viņš ir paēdis.
UZ SAULI SKATOTIES
Gurķis, tikko piedzimis,
saka: Kaut gan vēl tāds īss,
spīd tur gurķis debesīs.
Viņam blakus jaunais tomāts:
Tas nav gurķis, tas ir domāts
tomāts.
Gāja garām tajā brīdī
gailis, vistas uzmanīdams:
Gurķi, gurķi, zaļā vāle,
tomāteli, sārtais cāli,
tas tur augšā ir mans brālis!
Vai tad nedzirdat, ha, hī,
kā viņš sauc kikerigī?
AR SAVU NOSLĒPUMU
Katra sēne, kas nav duma,
dzimst ar savu noslēpumu.
Nebija ne ziedu vijas...
Ieradās un parādījās.
Cepures, cepures
viegli nes un smagi nes.
Sēnes mežā neturēs
rokā savas cepures.
Slaikās
steigā,
strupās
tup.
Pirmklasnieki godīgi -
bērzlapīšu podiņi.
Viens, kas staigājis tā nostāk,
knibinās ap savu jostu.
Meitenītes,
gailenītes,
mēness
sēnes
beku
tekās...
Bet tad pēkšņi -
lielas, mazas -
visas pazūd.
Lien zem slapām
lapu lapām,
trīsot slēpjas
sūnu klēpjos.
Laikam zin, cik cilvēks bīstams,
ielaists sēņu karalistē.
Mākoni, kam savu pili
(un nevienu vien)
pilni uz manu brilli?
Mākoņvārdā atbild krūms:
Tev ir rokās nazis drūms -
noslēpuma noslēgums.
Nē, patiešām vairs nav joki -
visi te uz vienu roku...
Sveikas nu, meitenītes,
gailenītes,
mēness sēnes
beku tekās...
PUPAS RUDENĪ
Sultāns gultā,
rokā - bulta.
Blakus gultā -
vēl viens sultāns.
Viena pupa,
divas, trīs...
Kā nu pāksti
sadalīs?
Dusmas, slinkums
vienuviet...
Kamēr sultāns
otram kliedz,
bultas klusi
novītušas,
visi zemē
izkrituši.
Un, ja nav vairs
gultā nu,
nevar saukt par
sultānu.
Rudens saule
smejas vizot -
pākšu vietā
nu ir mizas.
Nepadarīts
vienmēr drīzi
top par mizām,
pupu mizām.
ELEKTRISKĀ ZIVS
Jūrā neēdamas, sīvas
elektriskās zivis dzīvo.
Tiklīdz pieskaries, tūlīt
neko neprasa, bet sit.
Bet vai tikai ūdeņos
šodien tādi mošķi most?
Tu, kas visiem sper un kod,
čīkstētāj un rūgumpod,
kašķa poli garās biksēs,
arī neesi elektriskais?
INTERVIJA AR SKUMJO GOVI
- Kādēļ skumsti tik ļoti, govs?
Ja tu skumsi, kas pienu dos?
- Man ir apnicis visu dienu -
tik to vien - par pienu, par pienu. -
Jā, patiešām, tas ir par skumju -
dienu - nakti par izslaukumiem...
Un tev gribas runāt ar teļu
no citām pļavām - no Piena Ceļa...
Bet neskumsti, neskumsti, neskumsti, govs.
Ja tu skumsi, kas pienu dos?
ČAU, ČAUMALA!
Čau, čau, čaumala,
atver logu!
Cik var klauvēt?
Es sāku nogurt...
Dzirdu, kā čivina
jau mani brālīši,
brālēni, māsīcas,
šīrīta cālīši.
Tu gribi zināt,
ko nozīmē Čiv?
Divreiz čiv čiv -
tas ir - esmu jau dzīvs.
Čau, čau , čaumala,
esi gan spītīga -
cālītis es,
ne itālītis.
Čau, čau...
Čiv, čiv!
Esmu jau čīvs!
Esmu jau čīvs!
DIVI REDĪSI
- Brālīt redīs,
ko tāds bēdīgs?
- Kā man nebūt bēdīgam?
Māte teica puikiņam:
Tādi skaisti redīsiņi,
griezīsim un ēdīsim!
- Nebēdā tu, brālīt, skarbi,
dari manu teiktu darbu,
diri, duri darbiņu -
palīgā sauc tārpiņu.
Nezinu, kā iekšā kāps,
bet tu būsi glābts!
- Vai tad tev
jau tārpiņš ir?
-Dzirdi kā pukst
tārpa sirds?
- Fui!
AUTOBUSS NO GUMIJAS
Un notika tas,
ko vēlējās, -
autobuss
nu ir no gumijas.
Tagad ir tā,
ka liels vai mazs -
visi tiek iekšā
autobusā no gumijas.
Cik savādi -
kur nu tagad mums rāties?
Kur izgrūstīties?
Kur izlamāties?
Gan behemotienei,
gan krokodīlim
gumijnieks māca
otru mīlēt.
Kad izmācīti
būs visi un klusi,
varēs laist parastā
autobusā.
RUDENS TIRGUS GĀJĒJI
Ko tie zaķi
tur tā tērgā:
Jāsapērkas,
jāsapērkas...
Ko tad viņiem
tirgū meklēt?
Varbūt
zaķskābeņu sēklas?
Pāri grāvjiem,
pāri ciņiem:
ziemai vajag
burkāniņus.
Rudens nāk
ar lielu bozi.
Tāpēc katram
rokā groziņš.
Vāvere sauc:
Tagad - gadāt?
Vasarā - tad
vajag strādāt!
Nezinājām,
mēs vēl jauni, -
atbild zaķi
tīri sprauni.
Neesat zaķi jūs,
bet auni.
Kā nav kauna?
Kā nav kauna?
MANS DRAUGS
Suni nepērk,
nepērk kāmi...
Vai to visu
ciest man rāmi?
Nekā nebūs,
neapstājos -
ņēmu, pūķi
iegādājos.
Vieniem lelles,
citiem - rūķi,
mēs ar pūķi
lejam puķi.
Stāja barga
tam kā gailim.
Un kā kaķim
acis gailē.
Bet, kad galā
diena īsā,
pūķis mans top
rāms pavisam.
Nevajag tam
plašu migu,
saitīte nav
vajadzīga.
Kaut viņš citiem
neredzams,
vakarā viņš
sasedzams.
Brālīt vairs pie
sienas nesit -
pūķim miegu
iztraucēsi.
JĀNĪTIS IR VĒL MAZS
Jānītis ir vēl mazs.
Saulē iededzis strīpains.
Jo viņš aiz sētas tup.
Jānītis pīpē.
Trīs gadi pagājuši.
Kas tur tik smagi kāsē?
Jānītis grantsbedrē pīpē.
Jānītis tai pašā klasē.
Jānītis tikpat gudrs.
Nu jau bāls, ne vairs strīpains.
Jānītis tikpat garš.
Jānītis pīpē.
ĢENERĀLIS UN VIŅA BRĀLIS
Reiz bija ģenerālis.
Bij ģenerālim brālis.
Un ģenerāļa brālis
bij arī ģenerālis.
Iet karā ģenerālis.
Sēž mājā viņa brālis.
Bet tas nekas. Jo brālis
ir arī ģenerālis.
Un uzvar ģenerālis.
Tiek slavēts šis un brālis.
Jo ģenerāļa brālis
ir arī ģenerālis.
Bet tad reiz reizē trakā
tiek ģenerālis sakauts.
Grauž ģenerālis kāli
un gaida nākam brāli.
Bet kaut kas nav kā senāk.
Un ģenerālis nenāk.
Vai sauksim tādu brāli
mēs vairs par ģenerāli?
MUĻĶU SPĒLES
Kā ar puļķi
duļķi duļķo,
pieci muļķi
muļķi muļķo.
Atpūšas un
atkal sāk.
Tomēr, tomēr
nesanāk.
No sešiem muļķiem
viens gudrais
nesanāk
PASAKI MAN, KAS TAVS DRAUGS
- Pasaki man, kas tavs draugs,
un es pateikšu, kas tu esi.
- Lauks ir mans draugs,
krūmā - ezis un upē - vēzītis.
- Bet tavs draugs arī Robītis,
tas, kas bradā pa dobīti?
- Viņš ir vēl autiņos tinams,
gultā liekams un izaudzināms.
Bet, kad izaugs viņš jauks,
būs i ezim, i vēzim draugs.
- Pasaki man, kas tavs draugs,
un es pateikšu, kas tu esi.
Robis, Robītis ir tavs draugs.
Un pagaidām viņš ir plēsoņa.
LABS PUIKA
Labs puika, labs puika, labs puika -
mamma viņam galviņu glaudīja.
Bet viņš tikai sēca un šķaudīja.
Tik labu to ielabināja,
ka piecēlās puika un gāja -
kaķim nepārsista bija vēl kāja.
Spēļu mājele nesagrauta.
Kokā kaut kādi putneļu pauti.
Lēkā vāvere nenošauta.
...Atkal galviņa klēpī glaudāma:
Ui, kā apstrādājuši tevi, ui, kā!
Tāds puika, mans puika, labs puika!
ABI LABI
Nu, plātīzeri!
Nu, plikadīda!
Grīda skatās uz griestiem.
Griesti skatās uz grīdu.
Jūs tādi, vot!
Tu tāda, lūk!
Un gatavi virsū
viens otram brukt.
Diktāki, niknāki
strīdi ik brīdi.
Grīda draud griestiem,
griesti draud grīdai.
Kas notiks, kad virsū
viens otram tie bruks?
Dzejolis muks,
un lasītājs muks.
Noteica cilvēks,
kas garām gāja:
Bij jau arī
tāda avārijas māja...
PADĒKLIS
Gribas dēt, gribas dēt,
gribas salmos pasēdēt!
Dējamvietā vakar glīti
atstājuši padēklīti...
Padēklītis - vistas prieks.
Būsi vista - nebūs nieks.
Bet, ja neesi, - nenoskumsti.
Re, tu stundā bēdās tumsti -
blakus pilnai burtnīcai
palicis viens vienīgs vai!
Bet ja vakar būtu rītam
atstājis vēl padēklīti?
Ko tu visu laukā klāj,
žagatziņu zinātāj?
Ei nu ei, ej nu ej,
tā kā spainis lej un lej...
Varbūt šoreiz sev par spīti
atstāj vienu padēklīti?
DIVI
Zvēri nav jēri.
Zvēri ir zvēri.
Patiesības šīs zināmas.
Bet kas tad tas?
Pļaviņā iznāk -
viens, mežam piederīgs,
otrs, mežam piederīgs -
Baltvilks un Briedis.
Baiļu mirklītis īss...
Bet ja nu viens otru
tie saplosīs?
Esiet mierīgi,
ļaudis un jēri, -
jūsu priekšā ir
divi
bērnu dzejnieki.
KĀMĪŠI
Zirgi sazviedzas,
govis sa-maujas.
Tikai kāmīši
vienmēr kaujas.
Aiz astes rausta,
žmiedz aiz skausta,
kožas un plēšas.
Kur divi, tur trešais.
Ēdamā gana,
konfekte ķešā...
Kāpēc jūs, kāmīši,
tā izkāmējuši?
Nav laika atbildēt -
pie Ventas un Gaujas,
un abpus Daugavai
kāmīši kaujas.
Dumjie kāmīši
vienmēr kaujas...
Gudrie kāmīši,
kāpēc tad ļaujat?
KĀDA IR JŪRA?
Kādā krāsā ir jūra?
Zilā, zaļā, pat melnā.
Ir jūra, sakulta brūna,
ir jūra pelēku pelnu.
Cik tad dziļa ir jūra?
Pietiek butei un valim.
Zemūdenei un burai.
Peldēt un dzelmē palikt.
Cik tad gudra ir jūra?
Ir gudrība paisumā, bēgumā.
Reizēm tik gudra, tik gudra,
reizēm pavisam negudra...
ŽĒL, BET ZIEMA AIZIET
Brīnījās indietis,
ieraugot sniegu:
Tik daudz prieka...
Kur jūs to liekat?
Nu, ziema, zaudēta
ir tava spēlīte -
zaļā zālīte
rāda mēlīti.
Brīnās gailītis,
brīnās vistiņa -
zaļa varde
lien laukā no kristāla.
Čagans par pagrabu
sniedziņš miedz projām...
Kāpēc tik maz mēs
to izmantojām?
TEIC SAULĪTEI LABURĪTU
Saulīte pa zemes virsu
šodien no rīta jau staigā.
Nesteidzies saujā tai cirst.
Parādi vienu vaigu,
parādi otru vaigu,
teic viņai laburītu.
Saulītei arī to vajag,
ilgi bij miglā tīta.
Lai viņa skrien pa ielu,
lai viņa rāpjas kokā.
Tu jau esi tik liels -
viss nav jāķer ar rokām.
BARGĀ LAIKĀ
Zibens kokā tēmē,
zibens gāž pa ēku.
Debess pierāda zemei
nenovērtēto spēku.
Bet savādi - zeme nedreb,
zeme nerunā pretī.
Zeme pierāda debesīm
to, ka var izturēt.
AIZVĒSTURE
Jau gatava Daugava.
Jau gatava Gauja.
Bet gaisos vēl daži
ezeri šaujas.
Klīst puika pa pļavu,
bet prāts nav rāms.
Klīst puika pa pļavu
murminādams.
Klīst puika pa pļavu.
debess smaga kā svins.
Tavs sencis
ezera vārdu min.
Ezeri lido
un zemē krīt.
Viņš dos to vārdu.
Bet tas būs rīt
SENĀS RĪGAS VALSIS
Tur, kur jūriņa dzīparus vērpj,
tur, kur Daugava sašķeterē,
bija pilsēta, atcerieties,
vai tad aizmirsāt visu paties?
Tur ir pagrabi,
kuros paglābties,
lai rīt dakstiņos
lietus rakstītos.
Ja jūs pazudāt pasaulītē,
nāciet atkal šai piesaulītē.
Un, ja lemts nebūs tikties nekā,
senā tiksimies Grīziņkalnā.
Tur ikkatrs dārzs
tevi zariem skars,
katrs Rīgas parks -
liecinieks un sargs.
Četrus metrus jau biezs ir tas tilts,
kas no kauliem ir uzcelts uz smilts.
Bet, kad augstumos zibeņi bliež,
viņi grib ar jums iepazīties.
Tur ir pagrabi,
kuros paglābties,
lai rīt dakstiņos
lietus rakstītos.
Vai tā sendienu spuldze, kas spīd?
Nē, kā dienai, ir gadsimtam rīts.
Tas ir rīts un mēs tie - kas vēl būs.
Atnāc, valsi, un uzšūpo mūs.
Tur ikkatrs dārzs
tevi zariem skars,
katrs Rīgas parks -
liecinieks un sargs.
RUNĀ RĪGAS PARKA LAUVA
Noskatījusi
mūs slaiki,
lauva skumji
teica: Baigi.
Nejūtat
nemaz vairs viņus -
savus ķepu
spilventiņus.
Kad jūs ielu
džungļi glāsta,
nejūtat vairs,
ko tie stāsta
Bet, ja reiz
še garām nācis, -
varbūt nav
par vēlu mācīt.
Skatieties, kā
dara sniegs:
ķepu lēni,
maigi liek.
Vienu ķepu
otrai blaku.
Nesaki uzreiz -
es māku.
Maigāk, maigāk,
maigāk, maigāk,
un mēs kopā
ejam staigāt!
Ko? Vai staigāt?
Liegts tas prieks?
Manā vietā
staigās sniegs...
VALODIŅA
Kā ap smilšu strēli
viļņus jūra skalo,
tā ap tēvu zemi
skalojas mātes valoda.
Kāpj tā kā rīta migla
vārdi pa nakti krātie.
Stiprus rīta vārdus
iemāca katram māte.
Sastop tie karstu dienu,
nokrīt par dzidru rasu.
Rau, vārdiņš tev iekrita kabatā.
Klau, vārdiņš ēst tev prasīja.
Zīlītes žubītes seno,
žagatas jauno ziņu,
visu savāc kā upe
valoda, valodiņa.
Vārdu ir vesels lauks,
balti kā sniegs tie likās.
Bet redzi, cik tieši rokās
iekrita sniega pika.
Ja kāds nodara pāri,
bēda pie bēdas krājas,
mātes valoda atkal
ir tava žēlotāja.
Kā ap smilšu strēli
viļņus jūra skalo,
tā ap tēvu zemi
skalojas mātes valoda.
DAUGAVA
Pa viņu uz Rīgu nāca ziņa -
pa Daugavu, Daugaviņu -,
ka nolicis brālītis galvu uz ciņa
par Daugavu, Daugaviņu.
Un sakrita zvaigznes, asaras, zvīņas -
viss Daugavā, Daugaviņā.
Vai visa nav par daudz vienā viņā -
Daugavā, Daugaviņā?
ZVAIGZNĪTES IEDEGŠANĀS
Debess zilā, zeme zaļā,
mēs tik daudz ko gribam, gribam.
Veriet savus logus vaļā -
gribam zvaigzni redzēt zibam.
Iesākas darba rīts -
saulesstars iespīdas mazs.
Darbiņš kad padarīts -
zvaigznīte iedegas.
Negribam, lai nāves lietus
pāri mūsu galvām līņā.
Gribam, lai pār zemi lido
baloži un baloniņi.
Vienam tas darāms nav.
Kopā ir jādara tas.
Atnāci? Sveiks, mans draugs!
Zvaigznīte iedegās.
DZIESMA PAR ZVAIGZNĪTI
Labvakar, tas ir, labrīt!
Acis izberzē un most,
kāpj pa trepēm zvaigznīte
spīdēt debess augstumos.
Kas ir zvaigznei? Acis ir.
Ausis ir, ar kurām dzird.
Kaut kas tāds, no kā šī mirdz.
Grūti izdziedāt, bet sirds.
Bet, ja kādam sirds, tad tā
priecājas un reizēm sāp.
Prieks dod zvaigznei spožumu,
sāpēšana - možumu.
Labvakar, tas ir, labrīt!
Simti, tūkstoši, kad most,
nespīd vairs zvaigznīte -
debess vienos zvaigznājos.
Kas ir zvaigznei? Acis ir.
Ausis ir, ar kurām dzird.
Kaut kas tāds, no kā šī mirdz.
Grūti izdziedāt, bet sirds.
SOLĪJUMS
Zeme svinīgi solās,
un debess tai tic.
Debess svinīgi solās,
un tad ir klāt rīts.
Solījums - tas ir tālums,
bet ne apgaismots nams.
Tas, ko svinīgi solām,
klusībā piepildāms.
Zeme solās būt zaļa,
tīrs - debesu jums.
Solās akmens un ūdens
jums un mums,
mums un jums.
Solījums - tas ir tālums,
bet ne apgaismots nams.
Tas, ko svinīgi solām,
klusībā piepildāms.
Cilvēks svinīgi solās
par cilvēku būt.
Un zieds ābelei solās
par augli reiz kļūt.
Cilvēks svinīgi solās.
Uguns mūžīgā deg.
Un no uguns un saules
ielīst cilvēkā spēks.
Solījums - tas ir tālums,
bet ne apgaismots nams.
Tas, ko svinīgi solām,
klusībā piepildāms.